Vienkārši par autismu

Būt par vecāku bērnam, kuram ir autisma diagnoze ir kas līdzīgs kā audzināt mazu citplanētieti.

Ja parasts, neirotipisks bērns atnāk šajā pasaulē un attīstās it kā virzoties pa zināmām, bet nedaudz piemirstām sliedēm, tad ar autismu tas ir pavisam savādāk. Mums jāmācās iepazīt pasauli, padarot to sev drošāku. Šie soļi mums jāveic kopā. Vecākam ir jāmācās mācīt. Jākļūst par skolotāju. Tas nebūt nav vienkārši, it sevišķi, ja paši esam uzauguši grūtos laikos un mācīti pārāk neapgrūtināt vecākus.

Un tā - atklāsim šo pasauli no jauna! Jocīga sajūta, jo tur, kur es bieži vien rīkojos automātiski, šobrīd, audzinot dēlu, man jāmēģina sajust būtība, jēga, pamatideja. Visu laiku ir jāmēģina sataustīt zelta vidusceļš, jo vienlaicīgi jāspēj iet gan pa labi, gan pa kreisi, uzturēt rutīnu un vienlaicīgi ieviest jauninājumus. Šī pasaule ir pilna ar kārdinājumiem un ceļiem, kas neved uz progresu. Man nav Jums jāstāsta, cik vienkārši ir iedot velnam mazo pirkstiņu un viņš paņems visu roku. Tas visu sarežģī vēl vairāk.

Jau astoņus gadus mēģinu saprast priekš sevis - kas īsti tas autisms tāds ir. Tik interesanti, ka pētot dažādas dzīves sfēras - mūsu mūsdienu uzturu, vides ietekmi, visu procesu paātrināšanos un ar to saitīto stresu, mūsu dzīves veidu, grūtniecības perioda īpatnības, dzimtas sistēmiskos jautājumus, bērnības traumas - tur visur var atrast atbildes uz jautājumu, kāpēc. Un tomēr - es saprotu, ka tās visas ir tikai iespējamības. Tas ir kā salikt vienu puzles attēlu no ļoti dažādiem gabaliņiem, kuri kopā neveido veselumu. Tādas 100-procentīgas atbildes nav un, es domāju, nekad nebūs. Tās visas ir tikai prāta koncepcijas.

Var ilgi strīdēties ar uzdevuma dotajiem parametriem un var pieņemt šos parametrus un sākt risināt uzdevumu. Un šajā ceļā ir ārkārtīgi svarīgi uzticēties. Un ticēt, ka ceļš savā būtībā nav strupceļš, ka Tu neesi vienkārši nolemts. Visam ir plāns.

Es nevaru apgalvot, ka pats grūtākais mums būtu bijis sākums, kamēr vēl izjūti noraidījumu pret notiekošo. Grūtības ir mūsu pastāvīgas ceļabiedrenes. Mani motivē doma, ka es zinu, ka ir stipri cilvēki, kuri manu nastu nestu viegli, jo viņu nastas ir nesalīdzinoši smagākas. Es varētu kādreiz kļūt par stipru cilvēku.