Mani sauc Inese un šī stāsta galvenais varonis Viesturs Vīksna ir mans dēls. Dzīvojam Rīgā, Ķengaragā. Ņemot vērā Viestura diagnozi (autisms, udhs) mūsu dzīve rit diezgan stingros rāmjos. Man ir pusslodzes darbs no mājām, Viesturs mācās speciālajā skolā, šogad jau 2. klasē. Papildus skolai dodamies uz terapijām centrā Paskaties. Tur Viesturs attīsta runas spējas un piedalās ABA terapijas nodarbībās.

Brīvdienās mēs dodamies ārpus Rīgas garākās pastaigās, lai uzkrātu spēkus un papriecātos par Latvijas dabas skaistumu. Viesturam patīk pastaigas. Man patīk fotografēt. Dabu fotogrāfēt, protams, ir vieglāk nekā ļoti hiperaktīvu autistu.

Katru dienu daudz staigājam arī pa mūsu mikrorajonu. Viesturs ar savu netipisko uzvedību izceļās. Izdzirdēt frāzes strannij maļčik, debīliķis jau ir pierasts. Gandrīz vairs nesāp. Dēla roku vicināšana pa gaisu un dīvainais skaņu arsenāls, sejas šķobīšana cilvēkus biedē. Cilvēki baidās no nezināmā un nesaprotamā. Drosmīgākajos parādās interese. Tā kā Viesturam ļoti patīk šūpoties, mums nākas ne vien izstāvēt rindu pie šūpolēm, bet arī parādīt visā krāšnumā to, kādi mēs esam. Bērni mūs ķircina un ļoti pārbauda Viestura pacietību, kura viņam pagaidām ir maz attīstīta.

Pamazām izjūtu vajadzību pēc piederības kādai kopienai, domubiedru grupai, kuri būtu ar līdzīgiem dzīves uzdevumiem kā mēs. Dēlu es audzinu viena, viestura tētis ģimeni atstāja, nevarēdams samierināties nedz ar dēla diagnozi, nedz manu emocionālo stāvokli. Daudz domāju par to, kā pareizi izturēt spriedzi un kā nezaudēt spriegumu, neatslābt, nepagurt. Vai grūtības manā dzīvē mani sadedzina vai mani dzen uz priekšu? Atkal un atkal nostājoties katra Jautājuma priekšā es redzu vienlaicīgi "jā" un "nē", dodies pa labi un dodies pa kreisi. Dzīves uzdevumu risināšana pavisam noteikti neatrodas sfērā pareizi vai nepareizi. Tie ar meistarību veidoti  tā, lai pieredze barotu mūsu dvēseli, jo mīlestībai vajadzīgas smalkākas stīgas, par kurām nolaisties mūsu mazliet apdzisušajās sirdīs.