Veltījums mammām ar īpašajiem bērniem

Šis posts būs veltīts īpašo bērnu mammām. Par to, ka dažreiz jūtam gan nolemtību, gan bezizeju. Mēs tomēr dzīvojam pasaulē, kurā pastāv zināma, vispārpieņemta izpratne par dzīves kvalitāti, visi mēs pēc noklusējuma vēlamies būt mīlēti, vēlamies veiksmi, labu veselību, dzīvi bez pārbaudījumiem, mieru mūsu mājās un sirdīs. Un atkāpes no šī scenārija bieži vien uztveram kā neveiksmes, kā nelaimi. Nosmaidam pie sevis, ka drūmie viduslaiki lai paliek vēstures grāmatās, man tā nebūs. Un tad... saprotam, ka jēdzienu dzīve mēs nemaz neesam spējīgi ietvert, tā nedz pakļaujās mūsu gribai, nedz piepilda cerības. Kāds mūsu dzīves melnrakstu jau ir ieaudis un nepietiek spēka šo musturi pārveidot. Cerību brukšana ir ļoti ļoti sāpīga. Lai kā tu nemēģinātu tirgoties ar likteni, viss ved ļoti, ļoti stāvā kalnā. Bet, tā kā neviens nav piedzimis par gatavu alpīnistu, nākas mācīties. Nezinu kā tas tieši ir jūsu dzīvē, bet par sevi varu sacīt, ka piedzīvoju daudz dažādus apziņas stāvokļus, kuri sekoja viens otram un man ļoti trūka atbalsta. Sapratu, ka prāts nenomierināsies, kamēr nesaņems atbildi uz kāpēc. Un tad, vienā dienā tomēr atnāca mierinājums. Atnāca sajūta par eksāmenu. Jā, par garu, nopietnu eksāmenu, varbūt ne gluži mūža garumā, bet termiņu ziņā ļoti nenosakāmu. Nevis, lai pievilktu astītes, bet drīzāk, lai nokārtotu parādus un novestu lietas līdz galam. Lai cik tas nebūtu savādi, šī apzināšanās atnesa zināmu mieru un spēju izturēt dziļas krīzes. Ja jau man ir eksāmeni, tad nesamērojami ir domāt, ka esi piedzimis lai tev tāpat vien liktu labas atzīmes. Ja jau man ir eksāmeni, tad kāds to ir ielicis scenārijā un es neesmu norakstīta. Man visu mūžu ir rādījušies sapņi, ka tuvojās mācību gada beigas, bet, šausmas, man ir ļoti daudz mācību parādi! Atkal un atkal šis sapnis dažādās variācijās no pamatskolas līdz universitātei. Vērojot arī to, kas notiek pasaulē, rodas priekšstats, ka visai Zemei šobrīd ir pārbaudījumi un eksāmenu laiks. Все миры на испытании sacīts mācībā, kas nākusi no Tibetas. Tas liek mobilizēt daudz dziļākus resursus un Tu saproti, ka sāc skatīties pavisam citā virzienā. Un pats svarīgākais, šī te vilšanās un nolemtības sajūta ir daudzkārt retākas

.